Līdz ar siltāka laika iestāšanos tiek atklāta arī āra darbu sezona. Ja iepriekšējos gados neesi izveidojis ugunskura vietu, tas noteikti jāizdara šogad. Ugunskurs ne tikai sasildīs vēsos vakaros, bet noderēs arī gardas maltītes pagatavošanai. Šajā rakstā uzzināsiet, kā droši un pareizi ierīkot ugunskura vietu.

Ugunskuru var uzskatīt par vienu no centrālajiem dārza elementiem — sava veida mājas pavarda simbolu, romantikas ienesēju. Katrai sanākšanas reizei mainot ugunskura atrašanās vietu, tiks sabojāts mauriņš, funkcionālāka un skaistāka būs speciāli iekārtota ugunskura vieta. Ugunskura ierīkošanā nepastāv normas un standarti, galvenais padomdevējs ir saimnieku gaume — iespējams izveidot gan pavisam pieticīgu ugunskuru, ko ieskauj pašu meklēti laukakmeņi, gan arī greznu un pamanāmu ugunskura un atpūtas vietu, pie kuras vedīs bruģēti celiņi.

Ugunskura vietas ierīkošana

Jāsāk ir ar vietas izvēli – atcerieties, ugunskura vietai jābūt vismaz piecu līdz desmit metru attālumā no jebkādiem priekšmetiem, kokiem un ēkām, tā paredz ugunsdrošības noteikumi. Nākamais solis – izvēlēties ugunskura vietas formu un izmēru, no tā atkarīgs arī, cik daudz materiālu būs nepieciešams.

Pirms ķerties pie darba, pārliecinieties, ka jums ir visi nepieciešamie instrumenti un materiāli. Darbam būs nepieciešama lāpsta, šķembas, akmens bloki vai ķieģeļi. Ja plānojiet ugunskuru iekārtot kā grilu, jums vajadzēs arī ugunsdrošas metāla restes.

Viens no lētākajiem un ātrākajiem paņēmieniem — paredzētajā ugunskura vietā veido pamatu — izrok ap 40 cm dziļu bedri, bedri izklāj ar smilti, pa virsu liek laukakmeņus, virs kuriem tiks kurināta uguns. Arī laukumu ap pašu ugunskura vietu var veidot dažādi. Vienkāršākajā variantā ap ugunskuru atstāj zālienu, bet to var arī klāt ar laukakmeņiem, bruģi u.c. Lai kurināmais labāk turētos un ugunskura vieta būtu nofiksēta, tai apkārt var aplikt jau minētos laukakmeņus vai ķieģeļus.

Tā kā pie ugunskura cilvēki parasti uzturas ilgi, jāpadomā, kā tā tuvumā nodrošināt aizvēju. Ja ir iespēja uzbūvēt nojumi vai lapeni, ja ugunskurs atrodas pie pamatīgas sētas, šī problēma ir atrisināta, bet iespējams uzbūvēt arī aizsargsienu, piemēram, no klūgām, kas vizuāli atgādinās žogu.

Ierīkojot ugunskura vietu, jāizvērtē uguns spēks, atbilstoši tam jāveido pareizi un droši attālumi — starp sēdētājiem un ugunskuru, starp mājām un ugunskuru, kā arī lielajiem kokiem u.c. Jāapdomā, cik daudz cilvēku ir paredzēts uzņemt un cik liels būs ugunskurs. Veidojot atpūtas vietas kompozīciju, stila noskaņas pieskaņo esošās ēkas arhitektūrai vai videi.

Ja paredzēts pulcēt vairāk cilvēku, zāliens var tikt nomīdīts. Tad ir vērts padomāt par neliela cietā seguma laukumiņa veidošanu ap ugunskuru.

Ugunsdrošība

Ierīkojot ugunskura vietu piemājas teritorijā, jādomā ne tikai par atpūtas komfortu, bet arī ugunsdrošību, tāpēc ugunskura vietu labāk izvēlēties drošā attālumā no dzīvojamās un citām ēkām.

Ugunskuru nevajag atstāt bez uzraudzības, kas īpaši svarīgi, ja uguns netiek kurināta speciālā vietā. Izvēloties ugunskura vietu īslaicīgai lietošanai piknikā, labi, ja to var kurt vietā, kur reiz jau ugunskurs bijis, lai nodarītu mazāku kaitējumu augiem. Tāpat īpaša piesardzība jāievēro sausā laikā. Tuvumā jābūt ūdenim, ar ko nepieciešamības gadījumā apdzēst liesmas.

Ugunskura vietas sastāvdaļas

Jāpadomā arī par sēdvietu ierīkošanu — viens no ātrākajiem un lētākajiem risinājumiem ir koka bluķu sarindošana — šādi sēžamie ir ērti pārvietojami atkarībā no atpūtnieku noskaņojuma un dūmu virziena. Sēdēšanai var izgatavot vai iegādāties dārza veikalos speciālus soliņus, taču jāatceras, ka sēdvietas jānovieto tā, lai sēdētāju izstieptas kājas sniedzas līdz pirmajai ugunskura akmeņu rindai, tad ugunskura liesmas pārlieku nekarsēs.

Pavisam īpaši un mājīgi izskatīsies ugunskurs, uz kura var pagatavot ēdienu. Pie ugunskura zemē iestiprina speciālas uzlikas, uz kurām stiprina katlu — brīvā dabā uz ugunskura vārīta zupa šķitīs īpaši garda.

Ja ugunskura vieta atrodas īpašā atpūtas zonā, uz to var veidot kopējai ainavai pieskaņotus celiņus, izvietot gaismas ķermeņus.

Varbūt dārza kamīns?

Domājot par uguns ienešanu dārzā, iespējamais risinājums ir arī dārza kamīns — tā uguns degs drošāk un noskaņojums būs mazliet savādāks. Dārza kamīnus iespējams iegādāties pie praktiski visiem kamīnu ražotājiem, tos iespējams uzmeistarot arī pašu spēkiem. Dārza kamīnu var veidot pārnēsājamu vai stacionāru, to var arī savienot ar māju, izmantojot kopējo skursteni vai daļēji iebūvēt dārzā esošā lapenē. Jebkurā gadījumā par atpūtu dārzā vajadzētu domāt kompleksi, dārza elementus izkārtot funkcionāli un saskaņoti.

Ja vēlaties mūrēt dārza kamīnu paši, plānojot laika un darbietilpīgo pasākumu, vispirms jāapsver, kādam nolūkam kamīns tiks celts. Vai vēlaties tikai baudīt uguns liesmas, vai arī grilēt, vai varbūt kūpināt gaļu vai zivis. Jāpadomā arī, cik cilvēki ap kamīnu visbiežāk pulcēsies un vai reizē ar kamīnu nevajadzētu uzmeistarot arī galdu tā priekšā.

  • Dārza kamīnam pirmām kārtām der dabiski akmeņi, kā arī āra apstākļiem piemēroti  ķieģeļi. Kamīnu veikalos nopērkami arī no citām valstīm ievestie dabiskie akmeņi. Kamīnu var apmest, bet, lai apdarinātu dārza kamīnu, šis darbs labi jāprot.
  • Interesantu un oriģinālu izskatu var veidot, kombinējot dažādas faktūras un nokrāsas akmeņus un (akmens) plātnes. Arī veci, labi apdedzināti ķieģeļi no kādas nojaucamas ēkas var bagātināt kopskatu.
  • Dabiskos akmeņus ir daudz vieglāk lietot, ja akmeņkaļa darbnīcā vai karjerā tiem jau nolīdzināta aizmugure. Apaļus laukakmeņus vienkāršāk samūrēt, ja tos no mugurpuses balsta izturīgu ķieģeļu siena. Tas, protams, ir diezgan dārgs veidojums. Arī kaļķakmeņus karjerā vajadzētu izraudzīties rūpīgi, lai atrastu vienāda biezuma un lieluma akmeņus.
  • Kamīna kurtuvi mūrē no ugunsizturīgiem šamota ķieģeļiem ar māla javu (nopērkamas īpašas ugunsizturīgas javas). Tās daļas, kas nesakarst, var mūrēt ar cementa vai kaļķa javu.
  • Kamīna, jo īpaši ar dūmu izplešanās telpu, dūmvada augšgalu nosedz ar akmens plātnes vai skārda (ieteicams nerūsējoša) cepuri, malu nolīdzina ar javu.
  • Izvēloties dārza kamīna atrašanās vietu, jāpadomā ne tikai par tās ērtumu un pieejamību, bet arī par iespēju nodrošināt labu velkmi. Kamīnam vajadzētu atrasties atstatu no ēkām un kokiem, ārpus tā sauktajām bezvēja zonām.
  • Dārza kamīnam taisa atsevišķu pamatu vai nu no betona, vai dabiskiem akmeņiem (piemēram, kaļķakmeņiem) vismaz 120 cm dziļumā (sasalšanas punkts!). Pamatiem būtu jābūt 10 – 30 cm platākiem par kamīnu. Klasiskos pamatus var aizstāt arī ar 30 – 40 cm biezu smilšu spilvenu, kam uzlej apmēram 10 cm biezu cementa plātni. To var stiprināt ar armatūru, kas nopērkama celtniecības preču veikalos.
  • Pirms darba sākuma izgatavojiet precīzu skici un, ja iespējams, konsultējieties ar kādu speciālistu vai pieredzējušu cilvēku. Sevišķi svarīgas ir kamīna portāla un dūmeņa izmēru proporcijas, jāņem vērā arī dūmvada augstums.
  • Tā sauktais akmens reiz akmens (27×27 cm) lieluma dūmvads lielākajai daļai dārza kamīnu der vislabāk. Šāda kamīna portāla mēri varētu būt pat līdz 80×50 cm. Skurstenim vispārējā gadījumā vajadzētu būt vismaz divus trīs metrus augstam, rēķinot no kurtuves pamatnes jeb restēm.
  • Velkme dažādās vietās atšķiras – tas, kas vienā vietā “strādāja’, var nefunkcionēt citā vidē un citiem vējiem pieejamā vietā.
  • Velkmi var uzlabot, palielinot dūmvada augstumu (tam noder arī skursteņa pagarinājums no skārda) vai arī samazinot kamīna mutes mērus.
  • Pirms celtniecības sākšanas jāaprēķina materiālu patēriņš. Ja izmanto ķieģeļus vai daudzmaz vienāda lieluma akmeņus, var kaut vai nokraut zemē vienu rindu un akmeņus izskaitīt.
  • Pie kamīna var piederēties arī malkas novietne, kūpinātava, dažādi izvirzījumi, nišas un karnīzes, kuru izveidošanai var noderēt pārsedzes – no 5 līdz 10 mm bieza plakandzelzs. Sakarstošajās kamīna daļās noteikti jārēķinās, ka dzelzs siltumā izplešas, tāpēc tā jāizolē ar akmens vati vai smilšu slāni.
  • Nopērkamas relatīvi dārgas gatavas javas, kam jāpielej tikai ūdens. Kas izlemj gatavot javu pats, noteikti lai nopērk speciāli šim nolūkam paredzētās, rupjās, sijātās un žāvētās celtniecības smiltis. Javas proporcijas ir apmēram viena daļa mālu (cementa) un trīs daļas smilšu. Smiltis un piedevu samaisa sausā veidā, tikai pēc tam pielej ūdeni un atkal rūpīgi izmaisa.
  • Pirms iemūrēšanas akmeņi uz laiku jāiemērc ūdenī. Jo plānāka un līdzenāka būs javas kārta (šuve) starp akmeņiem, jo stiprāks būs mūrējums. Vertikālās šuves nedrīkstētu sakrist. Akmeņus vajadzētu sasaistīt pa rindām: ķieģeļus var itin viegli pārdalīt uz pusēm ar slīpripu vai mūrnieka āmuru.
  • Jo augstāka ir kamīna dūmvada daļa, jo labāka būs velkme.
  • Aiz kamīna dūmvadu uzmūrēt ir vieglāk. Virs kamīna mūrējams skurstenis, siltumam izplešoties, nedaudz kustas un tāpēc prasa no celtnieka lielāku amata prasmi.
  • Dūmvada sienas mūrē pēc iespējas taisnākas, lai berze netraucētu brīvi izplūst dūmiem. Tāpēc mūrējamo dūmvadu ik pa laikam nogludina ar ūdenī samērcētu birsti.
  • Dūmvadam augšgalā vajadzētu būt dažus centimetrus šaurākam, lai uzlabotu velkmi. Velkmi uzlabo arī restes un pelnu savāktuve ar atvilktni kurtuves apakšā, jo tā degšanai nepieciešamais skābeklis kurināmajam piekļūst no apakšas.
  • Starp plakaniski mūrētiem šamota ķieģeļiem kurtuves malā var iestiprināt metāla āķus; uz tiem varēs balstīt cepamos iesmus. Arī uguns uzturēšanai nepieciešamās stangas un krāsns bikstāmais var karāties uz kamīna sienā iemūrētām kaltām naglām vai āķiem.
Please follow and like us: